Sapnis par burinieku piepildījies, jeb kā es iekļuvu burinieka “Gōtheborg” komandā

Jau no bērnības viens no maniem lielākajiem sapņiem ir bijis burāt uz buru kuģa. Biju lasījis un pārlasījis daudz grāmatu par jūras ceļojumiem “Fregašu komandieri”, “Amerikas pirāti”, Sabatini piedzīvojumu grāmatu “Kapteiņa Blada odiseja”, Tūra Heijerdāla grāmatas, Artūra Lielā grāmatas par Magelānu un citiem ievērojamiem jūrasbraucējiem, par vikingiem  un, protams, par Kurzemes Jēkabu un Tobago utt. Tas likās kas ļoti tāls un nesasniedzams man un, pārlasot grāmatas, varēju pasapņot tikai – Kas būtu, ja būtu. Jūra, kuģi, burāšana lielāko manas dzīves daļu bija tāds kā sapnis, kaut kas tāls un nesasniedzams.

Pāris gadus atpakaļ manā dzīvē sagadījās tā, ka varēju iepazīt burāšanu un mācīties to pateicoties vienam labam cilvēkam. Mani sapņi un fantāzijas par burāšanu jau sāka realizēties. Parādījās vēl jo lielāka interese un sapratne, ka viss, ja ļoti pats vēlies, ir sasniedzams. Kādu vakaru gluži nejauši pamanīju sociālajā saitā sludinājumu, ka Zviedrijas Ostindijas kompānija aicina brīvprātīgos palīdzēt buru kuģa “Götheborg” restaurācijas darbos, kāmēr kuģis stāv ostā. Apskatīju kuģa fotogrāfijas, izlasīju visu informāciju un sapratu, ka tas ir tieši tas buru kuģa tips, par kādu biju jau no bērnības sapņojis. “Götheborg” ir buru kuģa replika jeb kopija vienam no  18.gs. Ostindijas tirdzniecības kompānijas kuģiem. “Götheborg” bija burājis uz Ķīnu un atpakaļ kā arī bijis Rīgā Tall Ship Race ietvaros. 18.gs. Ostindijas kompānija bija viena no lielākajām tirdzniecības kompānijām pasaulē  un ar savām filiālēm praktiski visās nozīmīgākajās pasaules nomalēs. Tagad tā ir bezpeļņas organizācija. Aizpildīju pieteikuma anketu un nosūtīju, bet tajā brīdī absolūti neticēdams uz pozitīvu atbildi. Drīzāk jau nosūtīju, lai sirdsapziņu nomierinātu, ka esmu tomēr to izdarījis. Pēc nedēļas atnāca atbilde un mana sirds aiz satraukuma sitās tik stipri, ka to varētu dzirdēt Rammstein koncerta pašā zāles galā.  Atbilde bija labvēlīga –  esmu laipni gaidīts un klāt atbildei detalizēts izklāsts – kad, kur, kā nokļūt Gēteburgā. Biju pieteicies uz vienas nedēļas ilgu laiku, bet sanāca piecas dienas. Izrādījās, ka arī zviedri svin Līgo un Jāņus, tikai tos svētkus viņi  sauc par Midsummer.

Ceļojumu izplānoju. Vispirms ar prāmi  no Rīgas uz Stokholmu un tad ar autobusu līdz Gēteburgai. Ar prāmi viss tā kā būtu labi, bet ceļš no Stokholmas līdz galamērķim paredzēja 8,5 stundas autobusā. Tas mani nebaidīja, jo vienmēr visā meklēju pozitīvo, šis brauciens (lai cik nežēlīgi neizklausītos) arī nebija izņēmums. Tā kā nekad nebiju iepriekš bijis Zviedrijā, tad caur autobusa logiem bija iespēja apskatīt dabas ainavas, par kurām gari neizplūdīšu stāstā. Savā plānā biju izskaitļojis, ka Gēteburgā sanāktu ierasties vienu dienu ātrāk, arī nakstmājas(viesnīcas) visvarenajā netā biju jau apskatījis. Iekšējā balss man teica, ka nebūtu slikti uzturēt sakarus un es sazinājos ar kompānijas pārstāvi, kurai paziņoju, ka  Gēteborgā ieradīšos dienu ātrāk nekā bija ierakstīts papīros. Atnāca atbilde, ka nav problēmu man palikt uz kuģa. Vēlreiz detalizēti paskaidroja man kā atrast kuģi, nodiktēja piestātnes vārtu kodu un  vīrs, vārdā Manne, mani sagaidīs. Ceļojuma detaļās neiegrimšu, jo ne par ceļojumu ir stāsts. Ierados piestātnē jau ar saulrietu, pirms tam kādu laiku pavadot skatoties uz kuģi un to apbrīnojot. Es pat varētu teikt, ka sajūta bija tāda, kā atgriežoties pie kaut kā, no kura esi bijis šķirts… gadiem. Piegāju pie piestātnes vārtiem un spiedu jau zināmo kodu, lai tos atvērtu. Kaut kā mans prāts nevarēja vēl aptvert realitāti kopā ar sen sapņoto sapni – būt uz īsta koka buru kuģa. Pieejot pie kuģa trapa pirmais un spilgtākais, kas man palika atmiņā, ir kuģa darvas smarža. Daudziem patīk, daudziem nepatīk, bet priekš manis tā bija kā labākais parfīms. Drīz vien parādījās sirms kungs kurš, gan pēc izskata, gan arī patiesībā ir vecs zviedru jūras vilks vārdā  Manne. Ar sveicienu  – Hello! Are you Ingars? Welcome on board! – aicināja mani uz klāja. Uzkāpu uz klāja un… nokļuvu savā reiz sapņotajā bērnības sapnī. Vieglā kuģa šūpošanās, takelāžas čīkstoņa vējā, augstie masti un kuģa darvas smarža  lika man sajusties tā, it kā es būtu nokļuvis dažus gadsimtus atpakaļ laikā. Sekoju Manne un nokļuvu uz lielgabalu klāja, kurš reizē ir arī ēdamistaba un laika pavadīšanas vieta komandai – mesa. Ieraugot lielgabalus, senlaicīgos lukturus, pakarinātus tauvās galdus un domās izbaudot visu to senlaicīgo auru jutos kā pasakā vai , tas būtu tuvāk, uz pirātu kuģa. Nespēju visu aptvert, kad nokāpām klāju zemāk – rufē. Manne piedāvāja man izvēlēties jebkuru gultasvietu jeb bank, kur es vēlēšos apmesties uz 5 dienām. Uz kuģa ir divas rufes. Kuģa pilnais komandas sastāvs burāšanas laikā ir 80 cilvēki. Manne iepazīstināja mani ar holandieti, vārdā Rons un atstāja mani viņa gādībā. Rons ir assistant of rigging officer (takelāžas virsnieka vietnieks) un arī galdnieks uz kuģa. Interesants cilvēks, kā vēlāk atklājās. Viņš reiz pārdevis visu savu īpašumu dzimtajā Holandē un atlikušo mūža daļu pavada uz buru kuģiem  burājot pa pasauli. Šis kuģis viņam ir īstā un patiesā mīlestība. Īsts Klīstošais holandietis. Kopā ar viņu izstaigājām visu kuģi un pa to pastaigas laiku viņš izstāstīja man kuģa komandas noteikumus un vēlāk es parakstījos, ka esmu iepazinies ar tiem. Vēlāk  ieradās viena horvātu meitene Ema un viens zviedru čalis Ēriks. Iepazināmies un, man izvelkot šokolādes “Laima” kasti, sarunas jau palika dzīvespriecīgākas. Daudzi pasmaidīs, jo it kā ierasts ruma pudeli izvilkt, bet alkohols uz kuģa ir stingri aizliegts un es braucu strādāt nevis jūrnieku krogu atvērt, kaut atturībnieks neskaitos. Ar patīkamu satraukumu gaidīju nākamās dienas rītu – plkst.8:00, kad jāsapulcējas visiem pie kuģa vinčas. Šo vietu sauc – zviedru val. “kapstan” vai “gångspel”, angļu val. “capstan”. Visi termini uz kuģa, protams, ir zviedru valodā. Pamodos ap 7:00 un, būdams smēķētājs, nokāpu krastā uzsmēķēt ar tradicionālo kafijas krūzīti rokā. Pēc šīs paveiktās mana rīta tradīcijas drīz vien pie mana redzes horizonta parādījās viena sieviete. Sasveicinājamies un, nojauta mani nevīla, viņa bija tā pati persona ar kuru sazinājos iepriekš ar e-pasta palīdzību. Viņas vārds Marie-Louise un virsnieka pakāpe Rigging Officer (Takelāžas virsniece). Viņa bija  piedalījusies kuģa būvniecībā jau no paša sākuma un, protams, visos kuģa burājumos. Pirms 8:00 ieradās vēl pieci brīvprātīgie, kuri dzīvo turpat Gēteborgā. Man par lielu izbrīnu no pieciem brīvprātīgajiem bija četras meičas. Trīs zviedrietes, viena ķīniete un viens zviedru čalis, vārdā  Viktors. Viktora izskats man atsauca atmiņā filmas “Trīspadsmitais kareivis” vikingu vadoni, tikai jaunībā. Meičas bija kā meičas, sievišķīgas utt., bet, uzreiz sapratu no saviem novērojumiem, ja kāda no viņām iesistu pie fiziskas slodzes nepieradušam vīrietim, tad tam nelaimīgajam būtu tāds pats knockout kādu izjuta Manuels Čarrs pēc Maira  Brieža  saņemtā belziena ringā. Tas tā, mūsu toreizējās brīvprātīgo komandas kopskats.Tad nu pienāca man sen gaidītais brīdis, kad viss tikai oficiāli sākas. Pirmo reizi uz šī kuģa bijām kopskaitā pieci cilvēciņi. Zviedru valodu nesaprata tikai divi no mums – Ema un es. Marie-Louise iesāka iepazīšanās runu angliski, pārējiem paskaidrojot, ka izņemot atsevišķus gadījumus, sazināsies mūsu klātbūtnē angļu valodā. Mans un Emas pienākums kuģa terminoloģiju sākt mācīties  zviedru valodā. Tajā brīdī padomāju – Esmu Zviedrijā, esmu uz zviedru kuģa, kuģis ir zem zviedru karoga un komanda lielā pārsvarā ir zviedri…vispār esmu priecīgs, ka sarunājas man saprotamā valodā. Tad mums piešķīra drošības uzkabes, uzrakstījām vārdus uz viņām un apmācīja mūs ar tām rīkoties. Jautri bija, kāmēr sapratu kā to mudžekli sev virsū uzvilkt. Uzkabes gandrīz tādas pašas kā alpīnistiem, izpletņlēcējiem utt. Ar izpletni tandēmā biju lecis, bet pats to uzkabi sev virsū toreiz nevilku. Nomierināja tas, ka vēl bija tādi paši bēdu brāļi, precīzāk, māsas. Tad nu šādi ekipēti stāvējām un skatījāmies kā uzvelk divus karogus uz kuģa – priekšā un aizmugurē. Tad arī uzzināju, kāpēc kuģa karogi ir ar izgrieztiem diviem stariem galos un nav kā standarta taisnstūri. Tajos laikos, konkrēti 18.gs., kara flotes kuģu karogi bija ar trīs stariem galos un pārējiem kuģiem bija standarta karogi. Ostindijas kompānija izdomāja rīkoties viltīgi, apejot to laiku pieņemtos likumus. Ostindijas kuģiem parādījās divi stari karogu galos. Tālskatī skatoties varēja saskatīt karoga starus, bet ne to skaitu un pirāti vai citu valstu kuģi – kaperi, ar kuriem tobrīd bija karastāvoklis, vairākkārt pārdomāja par uzbrukšanu kuģim.

Marie- Louise ( turpmāk stāstā pieminēšu viņu kā ML) sāka ar rokām rādīt uz mastiem un rājām, izrunājot to nosaukumus  zviedru valodā un mēs korī kā skolā atkārtojām. Pie sevis pasmīnēju un padomāju – Nu, nu un tūlīt mūs kā jaunos kuģu puikas sūtīs masta galā. Manu domas pavedienu aprāva frāze – Let’s go and folow me. Do the same what I will do! ( Uz priekšu un sekojat man! Darat to pašu, ko es darīšu!) Domas realizējas! Neviļus ienāca prātā viss attiecīgi izlasītais un filmās redzētais par pirmo pieredzi kāpt mastā pa vantīm un nekas tas iepriecinošs nebija. Upuri bijām pieci – četras meičas un es. Kaut nepārliecināts par sevi, bet pieteicos aiz ML uzreiz sekot. Viņai bija savs pieredzējušais domu gājiens, jo ne pirmo reizi tādus “sauszemes žurkas” apmācījusi, un man sanāca kāpt pēdējam.  Visvairāk mani “nomierināja” viņas frāze – If one of girls will fall down or need a help than you will help her ( Ja kāda no meitenēm kritīs vai viņai būs vajadzīga palīdzība, tad es palīdzēšu) . Pie sevis padomāju – Who will help me? ( Kurš palīdzēs man? ). Padomāju, ka reizēm ir tomēr patīkami, kad sievietēm tiek dota priekšroka. Drošības siksna ir 2m gara un kritiens nebūtu tik briesmīgs. Sākām kāpt pa vantīm uz grotmasta otro posmu jeb Stormast Marsstang. Viss tik tālu bija kārtībā. Biju iedomājies savā prātā ka, lai uz platformas tiktu, ir gar mastu caur to caurumu jālien. Izrādījās, ka biju dziļi maldījies. Patiesība bija tāda, ka aptuveni trīs metri 45 grādu lenķī atmuguriski jārāpjas, lai tiktu uz platformas un  paļaujoties tikai uz roku spēku. ML parādīja kā to darīt. Viņai tas skaisti un veikli sanāca. Tad sekojām mēs. Neuzticību iedvesa nodarvotās un slapjās tauvas, bet atklāju, ka tieši darva uz tauvas dod kailai rokai cimdu efektu. Absolūti neslīd, kaut slapja visa takelāža bija no rīta rasas. Secināju, ka tas ir viss tikai loģiski, jo tajos laikos jūras vilki arī zināja ko dara. Uzkārpījos uz platformas un tad ML man pajautāja – Ingar! Kur Tu esi burājis iepriekš? – Es nesapratnē un aizelsies viņai lūdzu atkārtot jautājumu. Atguvis elpu, atbildēju, ka biju burājis tikai uz mazas jahtas un vispār par burāšanu ( toreiz) neko nesaprotu. ML kaut kā neticīgi pajautāja – Vai tiešām? – Es apstiprinoši, joprojām aizelsies, pamāju ar galvu un pie sevis prātā nolādēju savu izpīpēto rīta cigareti. Tad sekoja nākošais etaps – raušanās līdz rājas galam un atpakaļ. Dīvaina sajūta sākumā bija. Aptuveni 15-18m augstums, rājas diametrs kādi 25cm un kājas atbalstas uz rokas īkšķa resnuma tauviņas jeb footline. Padomāju, ka īsa auguma cilvēkiem vislabākā atrašanās vieta ir tieši uz buru kuģiem. Rāja man atspiedās mazliet virs ceļgaliem un tad sēdoša suņa pozā pastaigājos turp un atpakaļ. Tam vajag iemaņas, jo ML, Rons un vēlāk iepazītie citi manas nākotnes komandas biedri, ir aptuveni vienā augumā ar mani. Pastaigu pa rāju šoreiz es pirmais veicu. Kāmēr meičas atkārtoja to pašu pastaigu, tikmēr ML teica man, ka es visu tāpat zinu un pats norāpšos lejā. Rādot māksloti bezrūpīgu sejas izteiksmi, pajautāju, kur man kājai atbalsts jāatrod un pie reizes uzzinot dažas citas viltības, rausos lejā. Augšā atmuguriski 45 grādu lenķī tikt bija vienkāršāk nekā lejup.  Nonācu pie kārtējā secinājuma, ka izdzīvošanas instinkts man ir ļoti, ļoti spēcīgs, jo veiksmīgi nokļuvu atpakaļ uz klāja. Atklāti sakot, jutos pārlaimīgs un lepns par sevi, jo biju gana lasījis par pirmo pieredzi kāpjot mastā un staigājot pa rāju. Tiesa gan, kuģis atradās piestātnē un nekādu lielo šūpošanos nevarēja just. Pēc visa tā rīta pasākuma mēs visi parakstījamies, ka esam kāpuši mastā un, īsāk sakot, būsim paši vainīgi, ja ar mums kaut kas notiks.

Darba režīms bija saprātīgs. 8:00 līdz 10:00, tad fika jeb kafijas pauze pusstundas garumā, pēcāk no 12:00 pusdienlaiks līdz 13:00. Pusdienas sponsorēja kompānija un pusdienot gājām uz netālo milzīgo ēstuvi, kura bija iekārtota senas kuģu būvētavas telpās. No 13:00 pastrādājām līdz 15:00. Tad atkal  pusstundu gara fika un 17:00 darba diena beigusies. Pēc katras darba dienas beigām izbaudīju tūrista priekus, šiverējot pa pilsētu. Vakarā atgriežoties uz kuģa, pavadīju laiku ar saviem kuģa biedriem. Sēdējām lielgabalu klājā un pavadījām vakaru sarunās un sienot jūrnieku mezglus. Daudz ko jaunu uzzināju, jo lielākā daļa no viņiem bija piedalījusies kuģa burājumā uz Ķīnu. Ērikam līdzi bija ģitāra, tad nu dziedājām jūrnieku dziesmas. Zviedru jūrnieku dziesmas gan klausījos, jo ne vārda nesapratu, bet ļoti man tās patika.

Darbi bija daudz un interesanti. Pārsvarā nodarbojāmies ar kuģa bortu krāsošanu. Tad otrajā dienā Rons mani un meiču, vārdā Hanna, aicināja sev līdz uz galdniecību turpat piestātnē. Uzzīmēja ornamentus uz koka dēļa un palūdza mums ar kaltu tos izkalt. Pārbaudījis mūsu veikumu, paslavēja mūs un palūdza to pašu darīt uz kuģa labā borta. Piešķīra koka sēdeklīti un es kopā ar divām meičām kalām ornamentus. Darbs bija vienmuļš, bet vairs tāds nebija, kad abas meičas sāka dziedāt jūrnieku dziesmas. Kalu un jutos kā atkal nokļuvis pāris gadsimtus atpakaļ. Lieliska laika mašīna! Ik pa laikam gadījās visādi blakus darbiņi. Vienreiz vilku kabeļtauvu no ūdens ārā, balansējot uz tievas spices. Biju jau apradis būt par cirka akrobātu, jo katru dienu rāpāmies uz mastiem un izbaudījām lielisko skatu uz ostu un pilsētu. No 35 m augstuma tik tiešām paveras lielisks skats. No rītiem vienmēr pieteicos palīgā pacelt karogu un vakaros to nolaist. Tā nu pagāja man tās piecas dienas. Pa to laiku iepazinos vēl ar dažiem šī lieliskā kuģa jūrniekiem. Ar Johann, jaunāko virsnieku, un Jonnas, kuģa inženiera pirmo palīgu. Manā pēdējā vakarā uz kuģa, mani kuģa biedri nolēma taisīt pikniku. Paķērām alu, uzkožamos un devāmies uz netālo klinti. Sēdējām klintsaugšā un jautri pavadījām laiku sarunās. Tad arī nobrieda maza nedarba plāns. Vienīgais masts, kura topā nebiju uzkāpis, bija fokmasts. Tad nu viena meiča, Soraya, piedāvāja mani pafotografēt no grotmasta, kāmēr es papozēšu un citādi paākstīšos fokmasta topā. Nedarbs skaitās tāpēc, ka tam pasākumam vajadzīga ML oficiāla atļauja, bet kurš gan redzēs pasākumu 5:00 no rīta? Man autobuss nākamās dienas rītā devās uz Stokholmu 7:00 no rīta. Runāts, darīts. Pasākums noritēja bez starpgadījumiem, atvadījos no Soraya un tad viņa man pačukstēja, ka ML bija sākumā pārsteigta, ka man veikli un ātri sanāk kāpelēt pa vantīm. Tad arī sapratu tos ML jautājumus, par manu burāšanas pieredzi un viņas mazo pārsteigumu. Soraya vēl piebilda, ka priekš cilvēka, kurš to pirmo reizi mūžā dara, esmu netipiski ātrs. Jutos lepns un gandarīts par sevi. Tad arī man nāca atklāsme, ka beidzot esmu atradis savu īsto vietu dzīvē.

Mājupceļš noritēja ātri un atrados joprojām tādā kā eiforijā. To sajūtu nesabojāja arī fakts, ka savu mobilo telefonu biju atstājis uz kuģa. Sēžot autobusā  ar netbuka palīdzību sazinājos ar kuģa biedriem un pēc nedēļas savā pastkastē atradu bandroli ar Sweden Ostindian kompānijas zīmogu, kurā atradās telefons un man rakstīti sveicieni no jauniegūtajiem kuģa biedriem. Sapnis bija piepildīts daļēji, jo es nebiju vēl burājis ar šo savu sapņu kuģi. Tad vēl pat nenojautu, ka mans  sapnis par burāšanu ar “Götheborg” piepildīsies un es būšu komandas sastāvā.

(turpinājums sekos)